Ezerzeme - (2013, 29. janv.)
Mums visiem — latviešiem, krieviem, baltkrieviem, poļiem — visiem, kuri par
savu dzimteni sauc Latviju, kurus uztrauc un kuriem dārgs šīs zemes liktenis, ir
jāatceras, ka šeit pašlaik un nākotnē jādzīvo mums un mūsu bērniem. Apkopot un
saglabāt visu pagātni, kuru sargā cilvēces atmiņas, kas krājas arhīvos — mūsu
pienākums. Tas ir tikai sākums...
Ar šiem vārdiem Robežnieku tautas namā tika atklāts ļoti nozīmīgs pasākumus “Mūsu novadnieku dzīve fotoattēlos”. Tajā tika sacīts paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri atsaucās bibliotekāres Ritas Kovaļevskas aicinājumam un atnesa savu mājas albumu fotogrāfijas. Savukārt šīs idejas ierosinātājs ir Robežnieku iedzīvotājs, ļoti pazīstams fotogrāfs Staņislavs Piciļevičs. 29 pagasta iedzīvotāji piedāvāja kopā 1501 fotogrāfiju, kuras digitālajā formātā ieskanēja Aivars Krūmiņš un no kurām kāds pustūkstotis fotogrāfiju tika parādīts pasākuma dalībniekiem. Šis bija vizuālo atmiņu pasākums, kuru krāšņāku darīja bērnu un pieaugušo pašdarbnieku priekšnesumi.
Kuplo iedzīvotāju pulku zālē uzrunāja pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne: “Paldies, ka atnācāt pa-būt savā jaunībā. Jaunība ir tas, kas sasilda mūsu sirdis un dvēseles. Liels paldies Ritai par to darbu, ko uzņēmās, un visam kolektīvam, kuri viņai palīdzēja.”
Pasākumu apmeklēja Krās-lavas novada delegācija ar Izglītības un kultūras nodaļas metodiķi Jāzepu Dobkeviču priekšgalā, kurš klātesošos uzrunāja četrās valodās: latviešu, latgaliešu, poļu un krievu. Viņš uzsvēra, ka katrs no mums pārstāv savu tautību, bet visi kopā esam liels skaists zieds. Pastāstījis par novadā izsludināto konkursu “Cildens mans novadiņš”, Dobkeviča kungs atzinās: “Kopš tā laika, kad mūsu dzīvē ienāca datori, man nav neviena albuma, nevienas fotogrāfijas, viss jāmeklē datorā. Bet tās nav tās sajūtas, kad ļoti saudzīgi mēs skatāmies mūsu jaunības laiku fotogrāfijas. Rokā paņemta fotogrāfija rada citas emocijas, tās ir citas atmiņas. Agrākajos laikos, kad uz ciematu atbrauca fotogrāfs, tas bija milzīgs notikums. Kad tās fotogrāfijas rādām mazbērniem, viņi spriež, ak, laikam sabojājušās, jo melnbaltas. Viņiem nav priekšstata, kā tās tapa. Viņi nezina, ka cilvēks skraidīja pa visu ciematu, meklēja labāko kreklu, ko aizņemties pie kaimiņiem, lai atmiņai paliktu skaists foto. Paldies, ka radījāt fotogrāfijas svētkus, ka varam atcerēties un atsaukt atmiņā tos laikus!”
Reiz Robežnieku bibliotekāre sociālajos tīklos ieraudzīja interesantas fotogrāfijas, kuru autors ir Robežnieku pusē ievērojams fotogrāfs Staņislavs Piciļevičs. Tajā brīdī dzima ideja, kas šodien pulcēja pilnu zāli cilvēku.
“Tā ir sanācis, ka lielākais apkopoto fotogrāfiju skaits pieder manam tēvam, jo gandrīz katram mājās ir mana tēva bildes,” novadniekus uzrunāja S. Piciļevičs. “Viņa bērnībā apkārtnē bija laikam tikai viens fotogrāfs Indrā, bet tēvs kopš bērnības sapņoja nodarboties ar fotogrāfiju. Līdz pilngadībai sakrāja naudiņu un nopirka pirmo fotoaparātu — šodien jūs to redzat zālē. Tajā laikā fotogrāfam bija daudz jāstrādā ar ķimikālijām, tēvam rokas bija to saēstas. 50. gadu beigās viņš pabeidza korespondentu kursus Viļņā, ilgi strādāja rajona avīzē. Ar laiku pievērsās mākslas fotogrāfijai, ar panākumiem piedalījās starptautiskās izstādēs.”
Tēva fotoaparāts šobaltdien darba kārtībā. S. Picelevičs paaicināja savu dēlu, kurš klātesošajiem nodemonstrēja, kā senos laikos strādāja fotogrāfs. Agrāk pat nebija filmas, fotogrāfi lietoja stikla foto plāksnes.
Pasākumu apmeklēja fotomākslinieks Anatols Kauškalis: “Es šeit ieraudzīju brīnišķīgu materiālu, kam ir unikāla nemateriāla vērtība. To vajag saglabāt nākamajām paaudzēm. Ja tas paliks tikai ģimenes albumā, tas reiz zudīs. Nododot profesionāļu rokās, tas saglabāsies paaudzēs. Starp fotogrāfijām redzēju unikālu dokumentu, kas jau ir muzeja cienīgs eksponāts. Esmu kinomākslinieks, uz šī materiāla pamata varu piedāvāt izveidot dramaturģisku materiālu, ja jūs man dodat šādu atļauju.”
Klātesošie fotogrāfiju īpašnieki pret to neiebilda. Jau tuvāk noslēgumam Anatols uz ekrāna pēkšņi pamanīja pazīstamas sejas, un izrādījās, ka tie ir viņa vectēvs ar vecomāti. Viņš nekavējoties noskaidroja fotogrāfijas īpašnieku, un, tā kā viņš bija zālē, varēja apmainīties ar telefona numuriem, pārmīt dažus vārdus. Bet cik negaidīta prieka virmoja zālē, kad ļaudis uz lielā ekrāna ieraudzīja sev svarīgus notikumus un sejas! Pasākuma gaitā bija vairāki skaisti priekšnesumi un konkurss, bet nobeigumā daudzi cilvēki saņēma disku ar visām fotogrāfijām, arī tām, kuras organizatori nepaspēja parādīt.
Savukārt Indras pārstāvji ne tikai atveda dāvanu, bet arī aicināja aktīvo Robežnieku tautu atbalstīt viņu ideju. Proti, Indra sevi pozicionē kā rožu ciemu, Robežnieku ļaudis var izvēlēties savu puķi un audzēt visā ciematā. Ar laiku būs ziedošais Krāslavas novads, kurā fotogrāfiem būs ko iemūžināt nākamajām paaudzēm.
Juris ROGA
Ar šiem vārdiem Robežnieku tautas namā tika atklāts ļoti nozīmīgs pasākumus “Mūsu novadnieku dzīve fotoattēlos”. Tajā tika sacīts paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri atsaucās bibliotekāres Ritas Kovaļevskas aicinājumam un atnesa savu mājas albumu fotogrāfijas. Savukārt šīs idejas ierosinātājs ir Robežnieku iedzīvotājs, ļoti pazīstams fotogrāfs Staņislavs Piciļevičs. 29 pagasta iedzīvotāji piedāvāja kopā 1501 fotogrāfiju, kuras digitālajā formātā ieskanēja Aivars Krūmiņš un no kurām kāds pustūkstotis fotogrāfiju tika parādīts pasākuma dalībniekiem. Šis bija vizuālo atmiņu pasākums, kuru krāšņāku darīja bērnu un pieaugušo pašdarbnieku priekšnesumi.
Kuplo iedzīvotāju pulku zālē uzrunāja pagasta pārvaldes vadītāja Ērika Gabrusāne: “Paldies, ka atnācāt pa-būt savā jaunībā. Jaunība ir tas, kas sasilda mūsu sirdis un dvēseles. Liels paldies Ritai par to darbu, ko uzņēmās, un visam kolektīvam, kuri viņai palīdzēja.”
Pasākumu apmeklēja Krās-lavas novada delegācija ar Izglītības un kultūras nodaļas metodiķi Jāzepu Dobkeviču priekšgalā, kurš klātesošos uzrunāja četrās valodās: latviešu, latgaliešu, poļu un krievu. Viņš uzsvēra, ka katrs no mums pārstāv savu tautību, bet visi kopā esam liels skaists zieds. Pastāstījis par novadā izsludināto konkursu “Cildens mans novadiņš”, Dobkeviča kungs atzinās: “Kopš tā laika, kad mūsu dzīvē ienāca datori, man nav neviena albuma, nevienas fotogrāfijas, viss jāmeklē datorā. Bet tās nav tās sajūtas, kad ļoti saudzīgi mēs skatāmies mūsu jaunības laiku fotogrāfijas. Rokā paņemta fotogrāfija rada citas emocijas, tās ir citas atmiņas. Agrākajos laikos, kad uz ciematu atbrauca fotogrāfs, tas bija milzīgs notikums. Kad tās fotogrāfijas rādām mazbērniem, viņi spriež, ak, laikam sabojājušās, jo melnbaltas. Viņiem nav priekšstata, kā tās tapa. Viņi nezina, ka cilvēks skraidīja pa visu ciematu, meklēja labāko kreklu, ko aizņemties pie kaimiņiem, lai atmiņai paliktu skaists foto. Paldies, ka radījāt fotogrāfijas svētkus, ka varam atcerēties un atsaukt atmiņā tos laikus!”
Reiz Robežnieku bibliotekāre sociālajos tīklos ieraudzīja interesantas fotogrāfijas, kuru autors ir Robežnieku pusē ievērojams fotogrāfs Staņislavs Piciļevičs. Tajā brīdī dzima ideja, kas šodien pulcēja pilnu zāli cilvēku.
“Tā ir sanācis, ka lielākais apkopoto fotogrāfiju skaits pieder manam tēvam, jo gandrīz katram mājās ir mana tēva bildes,” novadniekus uzrunāja S. Piciļevičs. “Viņa bērnībā apkārtnē bija laikam tikai viens fotogrāfs Indrā, bet tēvs kopš bērnības sapņoja nodarboties ar fotogrāfiju. Līdz pilngadībai sakrāja naudiņu un nopirka pirmo fotoaparātu — šodien jūs to redzat zālē. Tajā laikā fotogrāfam bija daudz jāstrādā ar ķimikālijām, tēvam rokas bija to saēstas. 50. gadu beigās viņš pabeidza korespondentu kursus Viļņā, ilgi strādāja rajona avīzē. Ar laiku pievērsās mākslas fotogrāfijai, ar panākumiem piedalījās starptautiskās izstādēs.”
Tēva fotoaparāts šobaltdien darba kārtībā. S. Picelevičs paaicināja savu dēlu, kurš klātesošajiem nodemonstrēja, kā senos laikos strādāja fotogrāfs. Agrāk pat nebija filmas, fotogrāfi lietoja stikla foto plāksnes.
Pasākumu apmeklēja fotomākslinieks Anatols Kauškalis: “Es šeit ieraudzīju brīnišķīgu materiālu, kam ir unikāla nemateriāla vērtība. To vajag saglabāt nākamajām paaudzēm. Ja tas paliks tikai ģimenes albumā, tas reiz zudīs. Nododot profesionāļu rokās, tas saglabāsies paaudzēs. Starp fotogrāfijām redzēju unikālu dokumentu, kas jau ir muzeja cienīgs eksponāts. Esmu kinomākslinieks, uz šī materiāla pamata varu piedāvāt izveidot dramaturģisku materiālu, ja jūs man dodat šādu atļauju.”
Klātesošie fotogrāfiju īpašnieki pret to neiebilda. Jau tuvāk noslēgumam Anatols uz ekrāna pēkšņi pamanīja pazīstamas sejas, un izrādījās, ka tie ir viņa vectēvs ar vecomāti. Viņš nekavējoties noskaidroja fotogrāfijas īpašnieku, un, tā kā viņš bija zālē, varēja apmainīties ar telefona numuriem, pārmīt dažus vārdus. Bet cik negaidīta prieka virmoja zālē, kad ļaudis uz lielā ekrāna ieraudzīja sev svarīgus notikumus un sejas! Pasākuma gaitā bija vairāki skaisti priekšnesumi un konkurss, bet nobeigumā daudzi cilvēki saņēma disku ar visām fotogrāfijām, arī tām, kuras organizatori nepaspēja parādīt.
Savukārt Indras pārstāvji ne tikai atveda dāvanu, bet arī aicināja aktīvo Robežnieku tautu atbalstīt viņu ideju. Proti, Indra sevi pozicionē kā rožu ciemu, Robežnieku ļaudis var izvēlēties savu puķi un audzēt visā ciematā. Ar laiku būs ziedošais Krāslavas novads, kurā fotogrāfiem būs ko iemūžināt nākamajām paaudzēm.
Juris ROGA
