Avots:
Ezerzeme - (2012, 4. decembris)
Novembrī Ukrainas fotomākslinieku savienības biedrs Anatols Kauškalis
sadarbībā ar laikrakstu “Ezerzeme” atkal devās pie lauku ļaudīm, lai izraisītu
dziļāku interesi par fotogrāfiju. Šoreiz pildījām solījumu un braucām pie
Robežnieku pamatskolas bērniem.
Atgādināšu, ka šoruden pirmie
laimīgie bija Dagdas vidusskolas vecāko klašu ieinteresētie skolēni, kuriem
Anatols novadīja īsu teorētisku un praktisku mācību kursu fotogrāfijā. Ja
pilsētnieki mūs toreiz pārsteidza ar viņu vecumam dārgu fototehniku, tad
Robežnieku skolēni izrādījās pārsteidzoši zinātkāri. Ne tikai klausījās atvērtām
mutēm, bet paši aktīvi iesaistījās mācību procesā. Kad pienāca laiks doties
projām, pirmā bērnu reakcija bija: “Pastrādājiet vēl kādu stundu ar mums...!”
Protams, Anatols un skolēni apmainījās ar kontaktinformāciju, lai varētu
sadarboties attālināti, bet ar to nepietiek. Mēs aicinājām jauno paaudzi būt vēl
aktīvākiem, fotogrāfijas entuziastiem pašiem organizēties un lūgt pieaugušajiem
palīdzību transporta jautājumā, lai vismaz reizi mēnesī varētu atbraukt uz
Anatola vadītajām nodarbībām Krāslavā, kur ir pieejama arī mūsdienīga
fotostudija. Ticam, ka pieaugušie jums, bērni, sniegs palīdzīgu roku, ja vien
paši mācēsiet orga-nizēties. Vienmēr būs cilvēki, kuri gatavi ziedoties labai
lietai, kā to dara Anatols.
Vēlēšanos tikties ar fotomākslinieku izteica
arī Robežnieku skolotāju kolektīvs, kas bija negaidīts pārsteigums. Kopš
sadarbojamies ar Anatolu, esam tik daudz kur bijuši, taču katrā vietā
sastopamies ar kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas mūs mudina turpināt iesākto.
Anatols pedagogiem izstāstīja, ka viņu interesē fotogrāfijas kā mākslas
attīstība: “Man pašam personīgi ļoti paveicās ar Ukrainas izglītības iestādi un
skolotājiem, reti kuram tā paveicas. Esmu interesēts pulcināt ap sevi izglītotu
domubiedru grupu, kuri vēlas izaugsmi, jo šodien pastāv kolosāla problēma.
Jautā, kam gribi — sākumskolas, pamatskolas, vai vidusskolas au- dzēknim,
trīsdesmitgadniekam vai pusmūžu sasniegušajam pieaugušajam — vairākums nezina
nosaukt pasaulslavenus māks-liniekus, rakstniekus, nepārzina literatūru, dzeju,
mūziku. Pēc manas pieredzes tas ir 99% gadījumu. Fotografēt — nospiest slēdzi —
māk visi. Ja jau māk, tad kāpēc šodien operatoru izglītība ir visdārgākā un
visprestižākā, kāpēc ir skolas, kurās pastāv kolosāli konkursi?
Es
skoloju fotogrāfijā bērnus, jauniešus un pieaugušos arī tāpēc, ka šodien nav
nekādas barjeras tam milzu foto atkritumu vilnim, kas nāk mums virsū. Ja apkārt
mums nebūs skaistuma izjūtas, nebūs mākslas, nezinu, kur mēs nonāksim ar pliku
tehnokrātiju. Māksla šodien Latvijā un Ukrainā ir nobīdīta otrajā plānā, bet
māksla ir galvenais estētiskajā audzināšanā!”
Skolotājiem Anatols parādīja
savu Krāslavas audzēkņu fotogrāfijas, kuri nodarbojas pie viņa studijā. Viņš arī
norādīja uz lielu problēmu — jaunajai paaudzei trūkst pastāvīguma, Fotomāksla
prasa titānisku darbu, vajag kolosālu pacietību un nemitīgu pašizglītošanos. Kad
fotomākslinieks rādīja skolotājiem savus darbus, pedagogi iesaistījās diskusijā,
mēģinot saprast, kā tapušas šīs fotogrāfijas, un skolotāji, jāatzīst, nebija tik
apķērīgi, kā viņu skolēni. Tiesa, jāatzīst arī tas, ka skolēniem bija dažas
būtiskas priekšrocības: viņi vispirms noklausījās Anatola lekciju, turklāt viens
otrs no bērniem jau bija piedalījies līdzīgā pasākumā, kas pirms vairākiem
mēnešiem notika Robežnieku bibliotēkā.
Šogad, visticamāk, diez vai mums
divatā izdosies apmeklēt vēl kādu lauku ciematu vai skolu, bet tas nenozīmē, ka
fotomākslinieku nevar aicināt ciemos jau tagad. Tas tikai atvieglotu braucienu
plānošanu. Ja vēlmes pārsniegs mūsu iespējas, priekšroka tiks dota tiem
pagastiem vai skolām, kur vēl neesam bijuši.
Juris ROGA
