Ezerzeme - (2012, 4. decembris)
Novembrī Ukrainas fotomākslinieku savienības biedrs Anatols Kauškalis
sadarbībā ar laikrakstu “Ezerzeme” atkal devās pie lauku ļaudīm, lai izraisītu
dziļāku interesi par fotogrāfiju. Šoreiz pildījām solījumu un braucām pie
Robežnieku pamatskolas bērniem.
Atgādināšu, ka šoruden pirmie laimīgie bija Dagdas vidusskolas vecāko klašu ieinteresētie skolēni, kuriem Anatols novadīja īsu teorētisku un praktisku mācību kursu fotogrāfijā. Ja pilsētnieki mūs toreiz pārsteidza ar viņu vecumam dārgu fototehniku, tad Robežnieku skolēni izrādījās pārsteidzoši zinātkāri. Ne tikai klausījās atvērtām mutēm, bet paši aktīvi iesaistījās mācību procesā. Kad pienāca laiks doties projām, pirmā bērnu reakcija bija: “Pastrādājiet vēl kādu stundu ar mums...!” Protams, Anatols un skolēni apmainījās ar kontaktinformāciju, lai varētu sadarboties attālināti, bet ar to nepietiek. Mēs aicinājām jauno paaudzi būt vēl aktīvākiem, fotogrāfijas entuziastiem pašiem organizēties un lūgt pieaugušajiem palīdzību transporta jautājumā, lai vismaz reizi mēnesī varētu atbraukt uz Anatola vadītajām nodarbībām Krāslavā, kur ir pieejama arī mūsdienīga fotostudija. Ticam, ka pieaugušie jums, bērni, sniegs palīdzīgu roku, ja vien paši mācēsiet orga-nizēties. Vienmēr būs cilvēki, kuri gatavi ziedoties labai lietai, kā to dara Anatols.
Vēlēšanos tikties ar fotomākslinieku izteica arī Robežnieku skolotāju kolektīvs, kas bija negaidīts pārsteigums. Kopš sadarbojamies ar Anatolu, esam tik daudz kur bijuši, taču katrā vietā sastopamies ar kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas mūs mudina turpināt iesākto.
Anatols pedagogiem izstāstīja, ka viņu interesē fotogrāfijas kā mākslas attīstība: “Man pašam personīgi ļoti paveicās ar Ukrainas izglītības iestādi un skolotājiem, reti kuram tā paveicas. Esmu interesēts pulcināt ap sevi izglītotu domubiedru grupu, kuri vēlas izaugsmi, jo šodien pastāv kolosāla problēma. Jautā, kam gribi — sākumskolas, pamatskolas, vai vidusskolas au- dzēknim, trīsdesmitgadniekam vai pusmūžu sasniegušajam pieaugušajam — vairākums nezina nosaukt pasaulslavenus māks-liniekus, rakstniekus, nepārzina literatūru, dzeju, mūziku. Pēc manas pieredzes tas ir 99% gadījumu. Fotografēt — nospiest slēdzi — māk visi. Ja jau māk, tad kāpēc šodien operatoru izglītība ir visdārgākā un visprestižākā, kāpēc ir skolas, kurās pastāv kolosāli konkursi?
Es skoloju fotogrāfijā bērnus, jauniešus un pieaugušos arī tāpēc, ka šodien nav nekādas barjeras tam milzu foto atkritumu vilnim, kas nāk mums virsū. Ja apkārt mums nebūs skaistuma izjūtas, nebūs mākslas, nezinu, kur mēs nonāksim ar pliku tehnokrātiju. Māksla šodien Latvijā un Ukrainā ir nobīdīta otrajā plānā, bet māksla ir galvenais estētiskajā audzināšanā!”
Skolotājiem Anatols parādīja savu Krāslavas audzēkņu fotogrāfijas, kuri nodarbojas pie viņa studijā. Viņš arī norādīja uz lielu problēmu — jaunajai paaudzei trūkst pastāvīguma, Fotomāksla prasa titānisku darbu, vajag kolosālu pacietību un nemitīgu pašizglītošanos. Kad fotomākslinieks rādīja skolotājiem savus darbus, pedagogi iesaistījās diskusijā, mēģinot saprast, kā tapušas šīs fotogrāfijas, un skolotāji, jāatzīst, nebija tik apķērīgi, kā viņu skolēni. Tiesa, jāatzīst arī tas, ka skolēniem bija dažas būtiskas priekšrocības: viņi vispirms noklausījās Anatola lekciju, turklāt viens otrs no bērniem jau bija piedalījies līdzīgā pasākumā, kas pirms vairākiem mēnešiem notika Robežnieku bibliotēkā.
Šogad, visticamāk, diez vai mums divatā izdosies apmeklēt vēl kādu lauku ciematu vai skolu, bet tas nenozīmē, ka fotomākslinieku nevar aicināt ciemos jau tagad. Tas tikai atvieglotu braucienu plānošanu. Ja vēlmes pārsniegs mūsu iespējas, priekšroka tiks dota tiem pagastiem vai skolām, kur vēl neesam bijuši.
Juris ROGA
Atgādināšu, ka šoruden pirmie laimīgie bija Dagdas vidusskolas vecāko klašu ieinteresētie skolēni, kuriem Anatols novadīja īsu teorētisku un praktisku mācību kursu fotogrāfijā. Ja pilsētnieki mūs toreiz pārsteidza ar viņu vecumam dārgu fototehniku, tad Robežnieku skolēni izrādījās pārsteidzoši zinātkāri. Ne tikai klausījās atvērtām mutēm, bet paši aktīvi iesaistījās mācību procesā. Kad pienāca laiks doties projām, pirmā bērnu reakcija bija: “Pastrādājiet vēl kādu stundu ar mums...!” Protams, Anatols un skolēni apmainījās ar kontaktinformāciju, lai varētu sadarboties attālināti, bet ar to nepietiek. Mēs aicinājām jauno paaudzi būt vēl aktīvākiem, fotogrāfijas entuziastiem pašiem organizēties un lūgt pieaugušajiem palīdzību transporta jautājumā, lai vismaz reizi mēnesī varētu atbraukt uz Anatola vadītajām nodarbībām Krāslavā, kur ir pieejama arī mūsdienīga fotostudija. Ticam, ka pieaugušie jums, bērni, sniegs palīdzīgu roku, ja vien paši mācēsiet orga-nizēties. Vienmēr būs cilvēki, kuri gatavi ziedoties labai lietai, kā to dara Anatols.
Vēlēšanos tikties ar fotomākslinieku izteica arī Robežnieku skolotāju kolektīvs, kas bija negaidīts pārsteigums. Kopš sadarbojamies ar Anatolu, esam tik daudz kur bijuši, taču katrā vietā sastopamies ar kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas mūs mudina turpināt iesākto.
Anatols pedagogiem izstāstīja, ka viņu interesē fotogrāfijas kā mākslas attīstība: “Man pašam personīgi ļoti paveicās ar Ukrainas izglītības iestādi un skolotājiem, reti kuram tā paveicas. Esmu interesēts pulcināt ap sevi izglītotu domubiedru grupu, kuri vēlas izaugsmi, jo šodien pastāv kolosāla problēma. Jautā, kam gribi — sākumskolas, pamatskolas, vai vidusskolas au- dzēknim, trīsdesmitgadniekam vai pusmūžu sasniegušajam pieaugušajam — vairākums nezina nosaukt pasaulslavenus māks-liniekus, rakstniekus, nepārzina literatūru, dzeju, mūziku. Pēc manas pieredzes tas ir 99% gadījumu. Fotografēt — nospiest slēdzi — māk visi. Ja jau māk, tad kāpēc šodien operatoru izglītība ir visdārgākā un visprestižākā, kāpēc ir skolas, kurās pastāv kolosāli konkursi?
Es skoloju fotogrāfijā bērnus, jauniešus un pieaugušos arī tāpēc, ka šodien nav nekādas barjeras tam milzu foto atkritumu vilnim, kas nāk mums virsū. Ja apkārt mums nebūs skaistuma izjūtas, nebūs mākslas, nezinu, kur mēs nonāksim ar pliku tehnokrātiju. Māksla šodien Latvijā un Ukrainā ir nobīdīta otrajā plānā, bet māksla ir galvenais estētiskajā audzināšanā!”
Skolotājiem Anatols parādīja savu Krāslavas audzēkņu fotogrāfijas, kuri nodarbojas pie viņa studijā. Viņš arī norādīja uz lielu problēmu — jaunajai paaudzei trūkst pastāvīguma, Fotomāksla prasa titānisku darbu, vajag kolosālu pacietību un nemitīgu pašizglītošanos. Kad fotomākslinieks rādīja skolotājiem savus darbus, pedagogi iesaistījās diskusijā, mēģinot saprast, kā tapušas šīs fotogrāfijas, un skolotāji, jāatzīst, nebija tik apķērīgi, kā viņu skolēni. Tiesa, jāatzīst arī tas, ka skolēniem bija dažas būtiskas priekšrocības: viņi vispirms noklausījās Anatola lekciju, turklāt viens otrs no bērniem jau bija piedalījies līdzīgā pasākumā, kas pirms vairākiem mēnešiem notika Robežnieku bibliotēkā.
Šogad, visticamāk, diez vai mums divatā izdosies apmeklēt vēl kādu lauku ciematu vai skolu, bet tas nenozīmē, ka fotomākslinieku nevar aicināt ciemos jau tagad. Tas tikai atvieglotu braucienu plānošanu. Ja vēlmes pārsniegs mūsu iespējas, priekšroka tiks dota tiem pagastiem vai skolām, kur vēl neesam bijuši.
Juris ROGA
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru